vilku ilze

Dievišķais laiskums / Divine Idleness

Nupat kaut kur lasīju, ka mana paaudze (tie, kuriem +/- 40) esot absolūti neieinteresēta kāpšanā pa karjeras kāpnēm. Tieši otrādi. Tā meklē mieru, vēlas nolīst no visa un vienkārši darboties savā nodabā. Un tas tāpēc, ka tāds mums tas ekonomiskais laikmets šobrīd, kā arī tāpēc, ka esam sociālo tīklu nomocīti un pārdeguši. Mēs joprojām zinām, kā bija tajā laikā, kad nebija mobilo telefonu un datoru, un mums interesēja tikai kaut kur skriet mežā, rāpties kokā un taisīt, tautas mēlē sakot, sūdus. Šodien, ieraugot muzejā stacionāro telefonu ar skruļļaino vadu, mēs nobirdinām nostalģisku asariņu un nodomājam, kas tie bija par skaistiem laikiem, kad mūs nevarēja sazvanīt. Un tagad mūsu pārdegušie prāti un pilnās sirdis tiecas nokļūt atpakaļ pie tām bērnības/jaunības pieredzēm. Nē, nē, es jau nesaku, ka tur viss bija toreiz labi. Par iekārtu te nav runa. Tikai par tām bezrūpīgajām apkārt vazāšanās atmiņām. Mums jau ir tendence lielākoties atcerēties to labo. Vai arī tikai slikto, bet tas atkarīgs, vai esam izlēmuši indēt sevi nost, vai uzlikt saulenes un ar smaidu skatīties gaismā. Protams, mēs esam daudz un mums katram savs, bet šādu vēlmi apstāties jūtu gan savā burbulī, gan arī sevī. Tiesa, kas tiesa. 

Otrā lieta. Pētot šādus tādus rakstus darba vajadzībām, lasīju par Emīla Dārziņa dēlu - komponistu, pianistu un mūzikas publicistu Volfgangu Dārziņu. Rakstā par viņu bija pieminēts brīnišķīgs vārdu salikums, pie kā atgriežos atkal un atkal. Oļģerts Kroders teicis tā: "Šur tur laikabiedru atmiņās minēts arī Volfganga "dievišķais laiskums" un "iegansta meklēšana laika nosišanai". Tomēr es domāju, ka viņam tas lēnums nāca vairāk no rūpības, nekā no slinkuma." Un, ziniet, es arī domāju tā, kā Kroders. 

Abas šīs lietas ir savstarpēji pilnīgi nesaistītas, tomēr es visur un visā allaž saskatu līdzības un nav svarīgi, vai atšķiras gadsimti, vietas un tēmas - cilvēks ir viena unikāla būtne vienmēr, visur un jebkādā laikā. Piemēram, persiešu dzejnieks Rūmī (Dželāledīns Muhameds Balhī) 13. gadsimtā rakstīja par tādām pašām mīlas mokām, kādas cilvēki piedzīvo šodien. Cilvēciskās īpašības spēj savienot visatšķirīgākos notikumus. Arī te. Arvien biežāk dzirdu, ka manu paaudzi dēvē par slinku. Pilnīgi nemaz par to neapvainojos, jo es mēdzu un man patīk pieslinkot, he. Tāpēc par frāzi "dievišķais laiskums" īpaši priecājos un lepni to valkāju. Un mana paaudze pretim "teicējiem" liek tieši Krodera minēto "viņam tas lēnums nāca vairāk no rūpības". Jo mēs arvien vairāk šodien saprotam, ka gribam atkal par sevi un citiem rūpēties, gribam beigt skriet, nervozēt, paspēt pēdējā brīdī un tā joprojām. Un atgriežoties pie lēnuma un rūpības, mēs izskatāmies vienkārši slinki. Bet patiesībā mēs kāpjamies atpakaļ. Mēs gribam atkal lēnāk un gribam atkal sajust to dievišķo laiskumu, kādu reiz pazinām.

Un tad es nonāku pie šī vilka. Viņu es uzzīmēju divdesmit trešajā gadā, vasaras izskaņā. Laikā, kad vilks gribēja vēl pirms rudens bez steigas izbaudīt pēdējās siltās dienas. Es iedevu šim darbam vienu nosaukumu, tad angliski citu, tad atkal piemirsu un iedevu ko jaunu, jo neviens no tiem nešķita īstais. Un nu, pēc trīs gadiem, ir. Īstais atnāca. Dzīvojot, lasot un pieredzot. Mīļie draugi, te jums "Dievišķais laiskums"!  Un tagad tas ir iekalts akmenī. 

Februāris 2026 / February 2026

Kad pērn zīmēju februāra vilku šī gada Vilku kalendāram, atcerējos, ka parasti gada otrais mēnesis ir diezgan drūms, vismaz Latvijā. Lai gan ziema joprojām ir pilnā varenībā, februāris iezīmē tās beigas. Ceļi ir apledojuši (šoziem gan ceļi patiesībā ir diezgan labā stāvoklī, nežēlojos), gaisā it kā virmo pavasara noskaņas, bet saule turpina būt reta parādība. Lielākoties mēs jūtamies noguruši, bez iedvesmas utt. Tāpēc zīmējot domāju, kādu es vēlos redzēt februāri. Ja tam ir tendence būt drūmam, tad labāk jau likt iekšā kādu aicinājumu saņemties. Tā iedomājos salīdzināt dzīvi ar lidojošu paklāju. Tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs lidosim augstu uz tā, kritīsim no tā, karāsimies, pieķērušies tam pie malas, vai kāpsim atpakaļ uz paklāja, ja nu gadījumā savā ziemas lidojumā esam piedzīvojuši turbulenci, kas izraisījis ļodzīgas kājas. Vilks tad nu nolēma, ka februāris ir laiks, lai ņemtu drošības virves un atgrieztos uz paklāja. Kas gan būtu zinājis, ka zīmējums, ko es uzzīmēju ar abstraktu domu, patiesībā būs tieši par mani tagad. Eju meklēt tās virves! Jo mums vēl priekšā skaists gads, draugi, tāpēc ir laiks atgriezties uz paklāja! Un tie, kuri jau ir uz tā, es par jums dikti priecājos. Lidojiet augstu un skaisti! Bet pie viena arī turieties ar visām četrām, jo drošība pirmajā vietā, he. :)

When I was drawing February wolf last year for this year's Wolf Calendar, I had the idea that usually the second month of the year is pretty bleak, in Latvia at least. It’s the end of winter although winter is still strong, roads are icy (this winter roads are actually in a pretty good condition, no whining here), some spring vibes are in the air, but sun is still a rare thing. Many feel tired, uninspired, etc. So I thought what do I want February to be. Then a thought came into my mind that life is like a flying carpet. And it’s up to us whether we fly high on it, fall off of it, hang by the side of it or climb back on it, in case we had a bumpy flight that caused a fall. Wolf decided that February is for taking those safety ropes and getting back on the carpet. Who knew that a drawing I made with an abstract thought would actually be 100% about my situation now also. Guys, we have a beautiful year still ahead. Let’s get back on the carpet! And those who already are on it, I am super happy for you! Fly high! :)